Jūsu draugiem un radiem var būt grūti saprast, kādēļ nevēlaties bērnus, vai grūti pieņemt jūsu lēmumu. Jūs pats esiet apmierināts ar savu izvēli, bet ģimenes locekļi katrā tikšanās reizē jūs tincina ar jautājumiem: ”Kad jūs man dāvāsiet mazbērnus?” vai “Ko jūs vēl gaidāt? Jūs esat precējušies jau piecus gadus!” Saglabāt labas attiecības ar ģimeni un draugiem, tai pat laikā pieturoties pie saviem uzskatiem, var būt grūti. Vadies pēc zemāk aprakstītajiem soļiem!
- Radi veselīgas emocionālās robežas. Nevienam nav tiesību pieprasīt, lai tev būtu bērni, pat ne taviem vecākiem. Vai vecvecākiem. Tev ir visas tiesības NEgribēt bērnu. Ja tas ir kas tāds, ko nevēlies (vismaz pagaidām), tev būs sevi jāaizstāv kā neatkarīgam pieaugušajam. Tas bieži ir ļoti grūti un prasa daudz emocionālus izaicinājumus.
- Radiniekiem var būt grūti pārstāt tevi kontrolēt. Tas noteikti netiek darīts varaskāres dēļ. Saproti, ka tu vienmēr būsi viņu mazais mīļumiņš, un viņi tikai vēlas aiztaupīt tev sirdssāpes. Plus, viņi nevēlas, lai tu pieļautu kļūdas, bet daļa no pieaugušā dzīves ir pašam pieņemt lēmumus, kas saistīti ar tavu dzīvi un ķermeni, bez citu kontroles, ieskaitot lēmumus par bērnu iznēsāšanu (vai neiznēsāšanu).
- Ja tu esi oficiāli pieaudzis, tad tev ir visas tiesības uz privātumu neatkarīgi no tā, kadi ir tavu uzskati attiecībā uz bērniņa laišanu pasaulē. Piemēram, tev nav jāattaisnojas savai mātei par to, kāpēc lieto kādu kontracepcijas metodi.
- Tāpat tev pieklājīgi, bet noteikti jātur radinieki ārpus savas laulības vai citām attiecībām. Tavai vecmāmiņai varētu būt savs viedoklis, piemēram, ka tu un tavs laulātais draugs kādreiz nožēlosiet, ka nekļuvāt par vecākiem, bet tas nenozīmē, ka viņai šajā jautājumā ir balsstiesības.
- Saproti (bet ne noteikti pieņem) viņu viedokli. Ir vairāki iemesli, kādēļ cilvēki mudina citus ātrāk tikt pie bērniem:
- Kultūra. Tradicionāli daudzās kultūras vienīgā jēga pieaugušo dzīvēs bija turpināt savu ciltskoku. Tava izvēle to nedarīt var tikt uztverta kā apvainojums noteiktām vērtībām, pat, ja tu tā nejūties.
- Tautas, kuras kādreiz piedzīvojušas genocīdu (piemēram, ebreju pēcteči), var just papildus spiedienu radīt pēcnācējus.
- Dažās ģimenēs ir īpašs kulturāls pamatojums bērnu radīšanai, piemēram, ja tu esi aristokrātiska eiropiešu titula mantinieks. Vai, ja tu esi pēdējais tiešais pēcnācējs ģimenē. Vai, ja tu esi daļa no ģimenes biznesa.
- Ticība. Dažās reliģijās bērniem ir ļoti augsta vērtība. Tas varētu tev likt nonākt pretrunās ar savas ticības principiem.
- Egocentriskas citu vajadzības. Varbūt tava māte nevar sagaidīt, kad kļūs par vecmāmiņu, un mudina tevi ātrāk radīt bērnus, lai piepildītu viņas sapni. Kā arī, viņai ļoti patika būt par māti, un viņa vēlas, lai arī tu izjustu to pašu prieku. Varbūt viņa nespēj saskatīt to, ka tev ir citas vēlmes, vajadzības un sapņi, bet tas nenozīmē, ka tu viņai esi parādā mazbērnu.
- “Bet, ja nu tu pārdomāsi?” Katrs ir dzirdējis par cilvēkiem, kuri nevēlas bērnus, kamēr ir jauni, bet gadiem ejot pārdomā. Dažreiz beigas ir laimīgas. Diemžēl citreiz vēlme pēc bērniem atnāk pārāk vēlu, piemēram, sieviete ir atlikusi bērnu dzemdēšanu uz ilgāku laiku, un tagad atklājas, ka viņa ir kļuvusi neauglīga, tādēļ nožēlo savu sākotnējo lēmumu.
- Izrunā šo tēmu ar savu otru pusīti. Ja jūs plānojat nopietnas, ilgtermiņa attiecības, viena no lietām, ar ko jums nāksies sastapties, ir jautājums: “Vai mēs gribam bērnus?” Ja jums ir atšķirīgi viedokļi šajā jautājumā, jūs varētu nebūt piemēroti viens otram.
- Esiet godīgi. Ja tu nevēlies bērnus, bet otrs gan vēlas, tad labāk to zināt laicīgi nekā ieguldīt gadus attiecībās, kuras beigās varētu neizdoties.
- Šai sarunai jānotiek tikai jūsu abu starpā. Tas nozīmē, ka jūsu radu vēlmēm, viedokļiem un sapņiem nedrīkst būt nozīme. Ja jūsu mīļotais cilvēks saka, ka nevēlas sarūgtināt savu mammu, vai ko tamlīdzīgu, tad pieklājīgi atgādiniet viņam/-ai, ka tā ir tikai jūsu divu darīšana.
- Esiet noteikti. Ja jūs nevēlaties atbildēt uz vienu un to pašu jautājumu nākamos 25 gadus, tad stingri un noteikti palieciet pie savas izvēles. Ja esat precējušies, tad vienojietes par vienādu stingru nostāju, izrunājiet, kādu atbildi uz šo jautājumu sniegsiet, un turieties pie tā. Esot nepārliecināti un izvairoties no konkrētas atbildes, jūs tikai ļausiet apkārtējiem sacerēties, ka varbūt kādu dienu pārdomāsiet. Sakiet ko ļoti tiešu, piemēram: “Es zinu, ka jūs varētu nepiekrist vai nesaprast, bet mēs esam nolēmuši, ka nevēlamies bērnus. Mēs noteikti paziņosim, ja kādreiz pārdomāsim.”
- Izskaidro iemeslus tikai tad, ja pats vēlies. Iemesli, kādēļ pieņemts šāds lēmums, ir tikai jūsu! Jums būtu jājūtas spiestam tos izskaidrot tikai tad, ja jūtaties ērti un vēlaties šo informāciju izpaust saviem radiem vai draugiem. Ja tomēr labāk vēlaties paturēt šīs nianses pie sevis, tad dariet to.
- Atļauj apkārtējiem izjust sarūgtinājumu vai skumjas. Varbūt tu esi pēdējais dēls, līdz ar to arī ģimenes pēdēja iespēja nodot nākamajām paaudzēm savu uzvārdu. Ja tev nebūs bērnu, tad tava ģimenes līnija beigsies ar tevi. Tas var radīt lielu spiedienu tev un daudz pazaudētus sapņus tavai ģimenei, ja izvēlies nekļūt par vecāku. Bet varbūt tu esi sieviete vai vīrietis, kurš vienkārši ir izlēmis, ka nevēlas būt māte vai tēvs. Lai kādi arī būtu tavi iemesli, līdzjūtīgi saproti, ka tavi vecāki ir sapņojuši par mazbērniem jau kopš laika, kad tu pats vēl biji bērns. Atļauj savai ģimenei sērot par savu zaudējumu (jā, tās ir īstas skumjas, viņiem sava veida zaudējums), jo tu neesi tikai daļa no ģimenes, ja tu augstu vērtē jūsu attiecības, tad tev jāatļauj viņiem to pārdzīvot. Tavs lēmums ietekmē arī viņus. Lai nu kā, tev ir visas tiesības dzīvot tā, kā uzskati par pareizu, un tas, ka viņi būs bēdīgi, nedrīkst būt par iemeslu bērnu radīšanai, ja pats to patiešām nevēlies.
- Atgādini, ka lēmumam par bērna ienākšanu ģimenē jābūt vienprātīgam. Ja pāra starpā ir dalītas jūtas par to, vai radīt pēcnācējus vai ne, tad labāk tomēr pagaidām to vēl nedarīt. Bērniem būtu jāienāk tikai tādās mājās, kur viņus gaida, grib un lolo bez ierunām.
- Rūpīgi un atklāti izvērtē visus priekšlikumus. Ja tu esi kategoriski pret bērniem, un, piemēram, pēdējais dēls ģimenē, tad, ja vien ģimenes vēsturē nav iedzimtas vai garīgas saslimšanas, tev gabals nenokritīs no tā, ka uzklausīsi ģimenes locekļu priekšlikumus kompromisa mēklēšanā. Viņiem varētu būt ierosinājumi, kā saglabāt ģimenes uzvārdu (tu vienmēr vari ieteikt, lai māsas bērniem liek jūsu, nevis viņas vīra uzvārdu). Jums tas nav jādara katrā tikšanās reizē, bet vismaz vienreiz atklāti uzklausi un izvērtē viņu priekšlikumus, tā viņi jutīsies mazāk sāpināti un tā, it kā viņiem būtu bijusi kāda teikšana šajā jautājumā. Nekas no šī visa nenozīmē, ka tev viņu padomi vai ieteikumi jāņem vērā. Galvenais atceries, ka tā ir tava dzīve nevis viņu, un tavi pēcnācēji nebūs viņu atbildība, bet tavējā!
- Atbalsti savas ģimenes jaunāko paaudzi. Kā pieaugušajam bez bērniem šis ir labs veids, kā dot savu ieguldījumu ģimenē. Bērni ir liela atbildība, un, iesaistot talākus ģimenes locekļus, ir jūtama liela atšķirība. Tāpat tas var palīdzēt ģimenes locekļiem saprast, ka bezbērnu – tas nenozīmē savtīgu vai egocentrisku. Daži piemēri:
- Pieskati brāļa/māsas bērnus, lai viņi ar otrām pusītēm var aiziet uz randiņu.
- Piedāvā pastrādāt vasarā sava brāļa/māsas meitai.
- Ved savu brālēnu/māsīcu ceļojumos, lai paplašinātu viņa redzesloku un dzīves pieredzi.
- Palīdzi māsai/brālim nomaksāt bērnu pulciņus, treniņus.
Iedrošini savus māsas/brāļa bērnus virzīties uz saviem mērķiem.
